I've killed a million petty souls, but I couldn't kill you

Tātad.... Pulkstens ir apmēram 10:19...

ar sāpošām kājām, smagu galvu  & nesaprašanu sēžu gultā....

esmu mazliet mazliet apslimusi, bet tā jau ir ierasta lieta...

Katrā ziņā ne par to ir stāsts...

Stāsts- par kko nereālu...

2dienas vakara jau laicigi biju mājās, nenotika pēdējās 3 h- ierasta lieta. :)

uzliku mīļāko dziesmu izlasi, kurā galveno lomu ieņēma Jay Gordon - Slept So Long

Bez domām, ar bezspēku & ēdienu blakus apsēdos pie pc...

Jā, es beidzot ēdu... Es ēdu, jo es dievinu vistas maizītes, šokolādi, piena desu, siltu piparmētru tēju & ābolkūku saldajā. (mm) 

lena gara edot apceļoju globālā tīmekļa iespējas. :D:D:D:D

tad nu nonācu līdz dr.lv un face.lv

then it all starts....

vienkārša vēstule no kāda cilvēka...

ok, man jau nav gūti atbildēt...

nebiju domājusi, ka tādā stāvoklī šī saruna aizies tik tālu...

2diena beidzāsa to, ka sandai jau atkal naksies pirkt kreditu. :D

3dien ierodoties rīgā nekas nebija mainijies.. telefōns ik pa laikam izspļāva vārdus: "par skumjām acīm, skatoties pāri pasaulei...". tas bija paziņojums, ka ir atnākusi sms...

Pēc pusotras stundas dodos no centra pie Hercogišššššš....

galva tāda jocīga...

taja bridi pat nenojautu kā vakars beigsies...

Sēžot Ieviņas gultā jau atkal aizdomājos tik tāli, ka bija jaiet pipēt, jo grūti bija uzturēt neīstu smaidu... laigan esmu iemacijusies "laimīgo grimasi" attīstīt diezgan tālu...

tad tā pēkšņi es vairs nedomāju... es darīju to ko gribējās darīt...

ja man būtu jāsaka, kas notika manā galvā, es nevarētu atbildēt, jo es biju uz citas pasaules, un domas atstaju kkur nebūtībā...

un kādu laiku jau nebiju pie Ievas vairs...

Es biju savā paradīzē...

Tas skatiens, smaids....mīļums... dīvainās līdzības... Es vienkārši nezināju ko darīt...

Tā piesaistija... Vienkārši nekā cita neeksistēja.... tā ir ideāla sajūta....

Viss bija tik vienkārši un skaisti- es vmz tā domāu...

Iekāpjot autōbusā un braucot mājās es sapratu, ka negribu prom... ka man jau pietrūkst un gribas atpakaļ... Tās sarunas.... 3dienu laikā..... es viņas varētu lasīt, lasīt & lasīt, un man neapniktu, jo tiešām pirmoreiz pēc 3 gadiem kāds liek man patiesi smaidīt... 

es nejūtos kā es, es neuzvedos kā, es.... bet man patīk būt šādais....

ir stimuls kļūt labākai....

Un man viņš neaprakstāmi pietrūkst....

P.s. PASMAIDI... smaids pasauli padara gaišāku..... *

whis love- someone...